Iecienītākās latviešu filmas

Nezinu kāpēc, bet tieši latviešu filmas ir tādas, kuras var skatīties neskaitāmas reizes. It kā jau liekas – filma jau ir redzēta, un nekādu lielo interesi tā nesagādā. Tā pārsvarā ir ar dažādām ārzemju filmām, bet latviešu filmas – tās ir vērtības, kuras nekad neizzudīs.

Kā vienu no visiecienītākajām un vispopulārākajām filmām vispirms varētu minēt režisora Jāņa Streiča 1981. gadā uzņemto filmu – komēdiju “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Domāju, ka šeit nevajadzētu aizrauties ar filmas sižeta pārstāstīšanu, jo ikviens īsts latvietis ir redzējis šo filmu. Tiem, kas vēl nav redzējuši šo filmu, ir īstais laiks to noskatīties.

Šajā filmā spēlējuši vienkārši izcili aktieri – Olga Dreģe, Uldis Dumpis, Baiba Indriksone, Ēvalds Valters, Romualds Ancāns, Lilita Bērziņa u.c.

“Limuzīns Jāņu nakts krāsā” ir stāsts par īstiem latviešiem, to divkosību, mantkārību, alkatību un arī neprātīgu iemīlēšanos.

Kā vēl vienu iecienītu un populāru filmu var minēt “Dāvana vientuļai sievietei”, kura tika uzņemta 1973. gadā Rīgas Kinostudijā, pateicoties tās režisoram Ērikam Lācim. Ir diezgan interesanti un smieklīgi paskatīties, kā cilvēki padomju laikā mēģināja tikt pie lepnas tā laika automašīnas “Volga”, cenšoties to pat nozagt.

Šajā filmā var sastapt tādus pazīstamus aktierus kā Viju Artmani, Leonu Krivānu, Veltu Skursteni, Egonu Maisaku, Hariju Liepiņu u.c.

  1. gadā tika uzņemta vēsturisko piedzīvojumu filma “Vella kalpi” pēc Rutku Tēva romāna “Trīs vella kalpi” motīviem. Filmas režisors ir Aleksandrs Leimanis. Pēc diviem gadiem filmai iznāca turpinājums ar nosaukumu “Vella kalpi Vella dzirnavās”.

“Vella kalpi” ir stāsts par Latvijas vēsturi 17. gadsimtā, kad notika zviedru – poļu karš.

Šajā filmā ir spēlējuši populāri aktieri – Olga Dreģe, Haralds Ritenbergs, Artūrs Ēķis, Ēvalds Valters, Egons Beseris, Baiba Indriksone, Kārlis Sebris, Eduards Pāvels, Haralds Ritenbergs u.c.

Iecienīts latviešu daudzsēriju televīzijas seriāls latviešu vidū ir “Ilgais ceļš kāpās”, kurš tika uzņemts 1981. gadā Rīgas Kinostudijā. Tās režisors ir Aloizs Brenčs. Šī seriāls galvenokārt ir par mīlestību.

Šajā seriālā ir piedalījušies tādi aktieri kā Lilita Ozoliņa, Jozs Kiseļus, Alfrēds Videnieks, Romualds Ramanausks, Voldemārs Šoriņš u.c.

Bērnu vidū ir iecienīta tāda filma kā “Sprīdīts”, kura tika uzņemta 1985. gadā, un šīs filmas režisors ir Gunārs Piesis. Šī filma ir stāsts par kādu puisi Sprīdīti, kurš devās meklēt laimi pasaulē, bet beigās viņš saprata, ka laimīgā zeme patiesībā ir mājās un ka vislabākie un vismīļākie cilvēki ir tuvinieki.

Šajā filmā ir spēlējuši tādi aktieri kā Ronalds Neilāns, Dace Gasjuna, Miroslava Součkova, Juris Strenga, Dzintra Klētniece u.c.

Lielu ietekmi latviešu vidū ir ieņēmusi tāda filma kā “Emīla nedarbi”, kura tika uzņemta 1985. gadā Rīgas kinostudijā. Šīs filmas režisors ir Varis Brasla.

Šī filma ir stāsts par Svensonu ģimeni, kurā ir tēvs, māte, meita Ida un dēls Emīls. Laikam ejot, Emīls “nogāž” visādus podus, par kuriem ikviens – gan liels, gan mazs – var pasmieties.

Šajā filmā ir piedalījušies tādi aktieri kā Māris Zonnenbergs – Zambergs, Harijs Liepiņš, Madara Dišlere, Dace Eversa, Uldis Dumpis, Diāna Zande, Rūdolfs Plēpis, Ēvalds Valters, Vija Artmane u.c.

Iepriekš tika aprakstītas tikai dažas no pagājušā gadsimta filmām, taču Latvijā bija un vēl aizvien tiek filmētas visdažādākās filmas – “Mammu, es Tevi mīlu” (2013), “Es mīlu jūsu meitu” (2004), “Rīgas sargi” (2007), “Rūdolfa mantojums” (2010), “Sapņu komanda 1935” (2012) u.c.

Skatītākie televīzijas kanāli Latvijā pēdējo gadu laikā

Katru gadu, pateicoties kompānijai “TNS Latvia”, jau kopš 1999. gada tiek veikti dažādi televīziju auditoriju mērījumi. Šos mērījumus veic, izmantojot speciālu tehnisko aprīkojumu – TV Metrus. Ar šo ierīci var noteikt vairākas lietas, tajā skaitā arī skatītākos televīzijas kanālus.

Visskatītākais televīzijas kanāls Latvijā jau piecus gadus ir TV3. TV3 pieder uzņēmumam Modern Times Group (MTG), kas ir Zviedrijas mediju kompānija.

TV3 visi raidījumi un pārraides tiek pārraidītas latviešu valodā vai ar latviešu subtitriem. Tajā tiek pārraidīti dažādi ārzemju un latviešu raidījumi, multfilmas, filmas, seriāli u.c., kā arī dažādas TV3 veidotas pārraides – seriāli (Ugunsgrēks), informatīvie raidījumi (Bez Tabu), izklaides raidījumi (Precētie pret brīvajiem) u.c.

TV3 sauklis ir “Prieks kopā būt!”

No TV3 neatpaliek arī tādi televīzijas kanāli kā Pirmais Baltijas kanāls (PBK) un Latvijas Televīzijas 1. kanāls (LTV1).

Pirmo Baltijas kanālu (krievu: Первый Балтийский канал) ir iecienījuši Latvijā dzīvojošie krievi, jo visas pārraides šeit notiek krievu valodā, bet, neskatoties uz to, šis kanāls veido Latvijas ziņas – pārsvarā cilvēki šeit tiek informēti par izglītību, par Latvijas vēsturi u.c.

Kanāls “LTV1” ir Latvijas nacionālais kanāls, kurš par galveno uzdevumu izvirzījis nacionālo vērtību uzturēšanu. Kanāls piedāvā visdažādākās pārraides – informatīvos raidījumus (Rīta Panorāma), dažādus analītiskos raidījumus, dokumentālos un izklaidējošos raidījumus, kā arī pārraides bērniem, pusaudžiem un jauniešiem. LTV1 pieder 1954. gadā dibinātai Latvijas Televīzijai (LTV).

Savā ziņā lielu popularitāti ieguvis ir kanāls LNT (Latvijas Neatkarīgā Televīzija). LNT tika izveidots 1996. gadā, apvienojoties diviem TV kanāliem – Picca TV un NTV-5.

LNT piedāvā dažādus daudzpusīgus raidījumus – ziņas, humora šovus, filmas, seriālus, mūzikas šovus, animācijas filmas un izklaidējošas pārraides. Šis kanāls izceļas arī ar dažādiem sabiedriskās iniciatīvas projektiem. Kā piemēru šeit var nosaukt labdarības akciju “Eņģeļi pār Latviju!”

LNT sauklis ir “Tava televīzija no sirds!”

Latvijā dzīvojošo krievi ir atzinuši arī tādu televīzijas kanālu kā НТВ Мир (NTV Mir) – visas pārraides šeit notiek krievu valodā Šis kanāls, atšķirībā no pārējiem kanāliem, visvairāk uzmanības ir veltījis ar politiku nesaistītu tematu atspoguļojumam, tā kā līdz ar to tieši šajā kanālā, salīdzinot ar citiem kanāliem, ir samērā augsta pārraižu daudzveidība.

Lielu popularitāti ir ieguvis arī tāds kanāls kā RTR Planēta. Šis kanāls ir līdzīgs iepriekš aprakstītajam Pirmajam Baltijas kanālam.

Gan krievi, gan, varētu teikt, arī latvieši ir iecienījuši televīzijas kanālu 3+, kurā tiek pārraidītas dažādas pārraides – Krievijas izklaides pārraides, humora šovi, spēļu translācijas, mākslas un animācijas filmas, dažādi seriāli u.c.

Vairāki cilvēki ir iecienījuši tādu kanālu kā RenTV Baltic. Kanāls saviem skatītājiem piedāvā dažādas filmas, dokumentālās filmas, seriālus, izklaidējošas pārraides u.c.

Gribētu pieminēt arī tādus kanālus kā TV6 un LTV7.

TV6 varētu uzskatīt izklaidējošu kanālu, kas Latvijā pārraida savas pārraides kopš 2007. gada 22. aprīļa. Šis kanāls saviem skatītājiem piedāvā pārsvarā dažādas ārzemju izklaidējošas pārraides, filmas, TV šovus un seriālus latviešu valodā vai ar latviešu subtitriem. TV6 pieder uzņēmumam MTG.

Kanālu “LTV7” varētu uzskatīt par sporta kanālu (izmanto totalizatoru, lai liktu sporta likmes), jo neviens sporta notikums pasaules līmenī nav iedomājams bez LTV7 tiešraidēm un vairāku ekspertu komentāriem. LTV7 bieži vien pārraida arī zinātniskus raidījumus, tāpēc šis kanāls ir saistošs ikvienam pētniekam. Tāpat kā LTV1, arī LTV7 pieder Latvijas Televīzijai (LTV).

Kinofilmu vēsture un tapšanas process

Kinofilmu tapšanas procesu varētu nosaukt vienkārši par kino vai arī par kinematogrāfiju. Kino tiek uzskatīts gan par izklaides, gan par mākslas nozari.

Lai uzņemtās filmas būtu kvalitatīvas, tiek izmantoti arī dažādi kinematogrāfiskie efekti – apģērbi (kostīmi), apgaismojums, kameras leņķi, skaņu efekti utt.

Kinofilmu tapšanā parasti piedalās liels daudzums profesionāļu – režisori, scenāristi, horeogrāfi, dažādi operatori (skaņu, gaismu) utt.

Kā ievērojamu režisoru, aktieri, scenāristu Latvijā var minēt Jāni Streiču. Viņš ir režisējis un veidojis scenāriju tādām filmām kā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, “Rūdolfa mantojums”, “Likteņdzirnas” u.c. Šīs filmas ir ieguvušas augstu skatītāju novērtējumu. Kā aktieris Jānis Streičs ir piedalījies tādās filmās kā “Vīrietis labākajos gados”, “Nepabeigtās vakariņas”, “Cāļus skaita rudenī” u.c.

Bet tagad pievērsīsimies kino vēsturei. Kino vēsture pasaulē saistās ar “kustīgajām bildēm” – 19. gadsimtā tika veikti paši pirmie eksperimenti kustības ilūzijas iegūšanā.

Par kameras (tajā laikā kamera tika saukta par fotografēšanas šauteni) izgudrotāju var uzskatīt Eteniju – Džūlzu Mareju. Ar šo kameru varēja izveidot atsevišķu fotoattēlu katru sekundi, radot noteiktu (secīgu) attēlu sēriju. Sākotnējā kamera bija spējīga radīt 30 secīgus kadrus. Dažādus eksperimentus veica arī Luiss Aime Augustīns Le Prinss, kurš kamerā ievietoja papīra ruļļus ar fotogrāfisko emulsiju. Pateicoties šim izgudrojumam, viņš uzņēma vairākas filmiņas. Divas no tām pat ir saglabājušās līdz pat mūsdienām.

  1. gadā Amerikā tika nodibināta pirmā filmu studija ar nosaukumu “Melnā Marija”.
  2. gadā brāļi Limjēri izgudroja kameru un projektoru, kas bija viegli pārvietojams. Šajā iekārtā filmiņa bija 35 milimetru plata, tā uzņēma 16 kadrus sekundē. Šajā pat laikā “dzima” arī pirmais kino; brāļi Lumjēri pirmajā pasaules kinoteātrī „Salon Indien”, kas atradās Parīzē, peļņas iegūšanas nolūkos sāka prezentēt 10 mazas filmiņas (filmu garums nepārsniedza 50 sekundes).

Kino popularitāte pasaulē aizvien pieauga. Daudzi uzskata, ka pirmās filmas intensīvi tika filmētas Holivudā, bet patiesībā tā nemaz nebija, jo pirmās filmas intensīvi filmēja Ņūdžersijā un Ņujorkā. Neilgu laiku vēlāk filmas sāka filmēt arī Holivudā.

Arī Latvijā kino bija ieņēmis lielu interesi iedzīvotāju vidū. 20. gadsimta 20. gados Rīgā un citās pilsētās bija ierīkoti kinoteātri.

  1. gadsimta 20. un 30. gados arī Latvijā tika uzņemts filmas ievērojamā daudzumā – tika filmētas filmas visplašākajai publikai, aktierfilmas, speciāli skolēniem paredzētas filmas, kultūrfilmas, mēmās filmas, skaņu filmas, filmas par populārām personībām un daudzas reklāmfilmas. Kopējais uzņemtais filmu skaits bija ap 200, toties pilnībā visas filmas līdz mūsdienām nav saglabājušās.

Filmas, kuras tagad dēvē par dokumentālajām, populārzinātniskajām un tamlīdzīgām filmām, 20. gadsimta 20. – 30. gados sauca par kultūrfilmām. Visu Latvijas brīvvalsts laiku kultūrfilmas bija ļoti nozīmīga kino daļa. Populārākā ārzemju kultūrfilma Latvijā bija “Olimpiāde”. Šo filmu demonstrēja gandrīz pusgadu, precīzāk, 5 mēnešus.

Pagājušā gadsimta sākumā Latvijā tika uzņemtas ievērojams skaits kultūrfilmu. Kā vienu šeit var minēt 1920. gada filmu “Raiņa un Aspazijas atgriešanās”.

Kā pirmo latviešu aktierfilmu var minēt “Es karā aiziedams”, kura tika uzņemta 1920. gadā, toties līdz mūsdienām šī filma nav saglabājusies. “Es karā aiziedams” bija stāsts par Pirmo pasaules karu un Brīvības cīņu iespaidiem.

Mūsdienu dzīvi mēs nemaz nevaram bez dažādām filmām, jo tām ir liela nozīme katrā cilvēka dzīvē.

Aizvien lielāku popularitāti iedzīvotāju vidū iegūst tieši kinoteātri, jo tie ar ļoti lielu ekrānu piedāvā dramatiskākus pārdzīvojumus un iespaidus nekā televizors mājās. Turklāt došanos uz kino varētu uzskatīt arī par izklaidi un piedzīvojumu. Varbūt dažreiz ir vērts pamainīt savas piektdienas un sestdienas ierastās gaitas uz dažādiem naktsklubiem (ja vēlies uzzināt kaut ko interesantu par kādreizējiem klubiem, tad ieskaties “Casablanca” un “Ed Hardy Club”) un aiziet ar draugiem uz kino noskatīties kādu labu filmu. Ir svarīgi piebilst, ka mūsdienās kino biļetes ir salīdzinoši lētas, tā kā Tev nebūs vajadzības salīdzināt, kur ir izdevīgākie ātrie kredīti.

Radio vēsture

Atšķirībā no televīzijas vēstures, radio vēsture ir daudz senāka. Varētu teikt, ka radio pirmsākumi jau meklējami 19. gadsimta sākumā, pateicoties neskaitāmiem atklājumiem, kurus ir grūti aprakstīt.

  1. gadā dāņu fiziķis Hanss Kristians Ersteds konstatēja, ka vads, pa kuru plūst elektriskā strāva, ķēdes saslēgšanas momentā iedarbojas uz magnētisko kompasu. 9 gadus vēlāk līdzīgu parādību atklāja amerikāņu fiziķis Džozefs Henrijs – viņš novēroja, ka elektriskā izlāde no attāluma magnetizē metāla adatiņas. Neilgi pēc tam, pateicoties angļu zinātniekam Maiklam Faradejam, tika atklāta elektromagnētiskās induktivitātes parādība un pēc tam tika ieviests arī elektromagnētiskā lauka jēdziens.

Amerikāņu izgudrotājs Deivis Hjūzs 1870. gados, eksperimentējot ar indukcijas spoli, ievēroja signālu pārraides iespēju vairāku simtu jardu attālumā. 1879. gadā viņš atklāja, ka ikviena elektriskā dzirkstele rada troksni attāli novietotā telefona klausulē, toties ar noteikumu, ja pie tās ir pievienots vads, kas darbojas kā antena.

  1. gadā Heinrihs Hercs savos eksperimentos pierādīja elektromagnētisko viļņu eksistenci – viņš veica signālu pārraidi un uztveršanu bez vadiem.

2 gadus vēlāk franču fiziķis Eduards Branlijs izgudroja ierīci, kura tika nosaukta par radiokonduktoru un kura bija domāta elektromagnētisko viļņu reģistrēšanai.

  1. gadā amerikāņu izgudrotājs Nikola Teslasavās lekcijās aprakstīja radiosignālu bezvadu pārraides principus, bet divus gadus vēlāk izgatavoja un patentēja radioraidītāju ar 200 kW lielu jaudu, kā arī masta antenu.
  2. gadā krievu zinātnieks A. Popovs konstruēja ierīci (pirmo radio uztvērēju), kura reaģēja ar elektromagnētiskajiem viļņiem.

Pateicoties šiem un vēl neskaitāmiem atklājumiem, mēs mūsdienās varam ieslēgt radio mājās, datorā, automašīnā un citur, bet turpmākajā rakstā vēl pievērsīsimies radio sīkākai vēsturei.

Pirmais radiofons (radiofons ir aparatūra runas un mūzikas pārraidīšanai, izmantojot elektromagnētiskos viļņus) Eiropā sāka darboties 1922. gada 1. februārī, tam vēlāk sekoja arī citi uzbūvētie raidītāji Berlīnē, Leipcigā, Frankfurtē, Minhenē, Hamburgā, Breslavā, Ķelnē, Romā u.c. Latvijā plašām iedzīvotāju masām toreiz radiofons nebija pazīstams. Bija ļoti grūti izstāstīt cilvēkiem to, kā darbojas radiouztvērējs.

Kad cilvēki saprata to, kā patiesībā darbojas radiofons, no Francijas ostas “Dinkerkas” ar kuģi uz Rīgu atveda antenas mastus un raidītāju iekārtu, kas bija paredzētas raidstacijas (Rīgas radiofona) būvei. Raidstaciju paredzēja izvietot Galvenā pasta ēkas 3. stāvā, spārnā gar kanāla malu. Vēlāk šo ielu gar kanālu nosauca par Radio ielu. Rīgas radiofona nodošana ekspluatācijā notika 1925. gada 1. novembrī.  Raidījumi visbiežāk sākās ar vārdiem: “Hallo, hallo?! Rīgas radio mēģina!”

4 gadus vēlāk (1929. gadā) tika uzsākta radioraidītāja pārbūve – tika palielināta tās jauda un torņu augstumu pagarināja līdz pat 60 metriem.

  1. gada 17. jūnijā, kad sākās Latvijas okupācija, vispirms tika ieņemts pasts, radiostacija un telefona centrāles. Okupācijas valdība nomainīja visus radiofona vadošos darbiniekus pret varai vēlamām amatpersonām.

Beidzoties Otrajam pasaules karam, vācieši 1944. gada 12. oktobrī saspridzināja vienu no Rīgas Radiofona torņiem, kā arī aizdedzināja Galveno pasta ēku, tādējādi sadega Radiofona telpas. Varētu teikt, ka arī pārējo raidstaciju un arī studiju tehniskā bāze šajā laikā tika nopostīta. Tas nozīmēja tikai to, ka raidstacijas izveidošana bija jāsāk no jauna.

Šobrīd Radio programmas pārraida 51 raidītājs. Latvija ir iegādājusies daudzus modernus raidītājus un pašlaik mūsu radiosakari atbilst tam radio komunikāciju modelim, kāds pēdējā gadu desmitā valda Eiropā.

Radio mūsdienās var klausīties ikviens bez maksas, tā kā nebūs jāsatraucas par dažādiem kredītu aizņēmumiem, lai tikai paklausītos mūziku un uzzinātu, ko vēsta radio.

Televīzija pagājušajā gadsimtā

Daudziem cilvēkiem mūsdienās, it īpaši bērniem, liekas neticami, ka televīzijas attēls kādreiz bija pastmarkas lielumā un ka šis attēls bija melnbalts.

Mūsdienās televīzija un televizors ir neatņemamas sastāvdaļas, bez kurām mēs nevaram iedomāties savu dzīvi.

Ja mēs labi padomājam, tad saprotam, ka tikai nedaudz vairāk kā 60 gadus atpakaļ nevienam cilvēkam Latvijas teritorijā televizora un televīzijas nebija. Un šajā brīdī mēs varam padomāt par to, cik tomēr strauji ir attīstījušās tehnoloģijas, jo mūsdienās, ieejot veikalā, mēs varam stāvēt pie neskaitāmiem televizoru plauktiem un domāt, kuru tad īsti izvēlēties. Pagājušajā gadsimta vidū tā nemaz nebija – reti kuram mājās bija televizors.

Kas tad vispār ir televīzija?

Televīzija (saukta arī par TV un tālrādi) ir telesakaru sistēma, process vai pārraides veids, kas ietver kustīgu attēlu un skaņas pārraidi ar elektrisko vai elektromagnētisko signālu starpniecību. Televīzijas pārraides uztver un demonstrē ar televizora palīdzību.

Pasaulē pirmā televīzijas pārraide notika 1926. gada 23. janvārī, kas bija milzīgs un neaptverams notikums.

Pirmo televīzijas pārraidi Rīgā, kas notika tikai 1954. gada 6. novembrī, redzēja tikai 20 televizoru īpašnieki, pateicoties Latvijas Televīzijas darbībai (LTV). Šie televizori bija pirmie padomju televizori “KVN”, kuru ekrāna lielums bija tikai 18 centimetri pa diagonāli. Lai palielinātu attēlu, tika izmantota īpaša lēca – tā bija pildīta ar glicerīnu vai arī destilēto ūdeni. Tas liekas tik neticami!

Latvija bija pirmā Baltijas valsts, kurā tika izveidota televīzija. Šis notikums Latvijai ļāva iet roku rokā ar televīzijas attīstības procesiem visā pasaulē.

Sākotnēji televīzijas pārraides notika tikai trīs reizes nedēļā. Televizora īpašnieku mājās sapulcējās visādi ļaudis – draugi, kaimiņi, radi u.c., lai skatītos pārraidītās kinofilmas, kuras bija latviešu vai krievu valodās ar subtitriem.

Pēc šīm pirmajām pārraidēm 1954. gadā tika meklēti ceļi pārējo pilsētu un apdzīvoto vietu nodrošināšanai ar televīzijas raidījumiem,  jo ultraīso radioviļņu izplatības īpatnību dēļ Rīgas televīzijas stacijas raidījumus varēja uztvert apmēram tikai 50 – 60 km rādiusā, tāpēc Latvijas teritorijā vajadzēja sākt būvēt vairākas televīzijas stacijas.

Tā tas arī notika, jo 1958. gadā Kuldīgā tika nodots ekspluatācijai nākamais (otrais) televīzijas tornis, tā kā gribētos teikt, ka līdz ar to televīzija bija pieejama Kurzemē.

  1. gads televīzijas vēsturē ir īpašs ar to, ka tad Rīgā tika uzsākta otras TV programmas (Maskavas TV) retranslācija. Retranslācija ir signālu uztveršana un tālāka noraidīšana tādos pārraides traktos, kuros signāls jāraida lielākā attālumā.

Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados vairāku valstu televīzijas speciālisti strādāja pie krāsu televīzijas pārraides standartu izveidošanas, kam sekoja strauja krāsu televīzijas ienākšana cilvēku ikdienā. Krāsu televīzijas standarti tika ieviesti vairākās valstīs un teritorijās, tajā skaitā arī Latvijas teritorijā – Rīgā regulāras krāsu televīzijas pārraides sākās 1968. gadā, retranslējot Maskavas Centrālās televīzijas (CT) raidījumus.

6 gadus vēlāk, precīzāk, 1974. gadā, krāsas ieguva arī Latvijas televīzijas raidījumi. Krāsu televīzija strauji izplatījās pa visu Latvijas teritoriju.

  1. gadā jaunā Rīgas televīzijas un radio stacija (televīzijas tornis) Zaķusalā sāka savus raidījumus.

Lai uzceltu šo staciju, celtniecībai tika veltīti gandrīz 10 gadi. Torņa augstums sasniedz 368 metrus. Torņa skices projektu izstrādāja bijušajā PSRS Valsts sakaru projektēšanas institūtā. Galvenā loma tika piešķirta gruzīnu arhitektam Kimam Nikuradzem. Projekta (torņa) galīgo variantu izvēlējās Rīgas arhitekti galvenā arhitekta Gunāra Asara vadībā. Torņa celtniecības darbus veica Rīgas Rūpniecības celtniecības trests.